Tālava: Dzimtas Dzimtene
Tālava: Dzimtas Dzimtene
Lai izsekotu Kamaldiņu vārda saknēm, jāskatās tālāk par 19. gadsimtu — uz dzelzs laikmeta un viduslaiku politisko ģeogrāfiju. Vijas un Kamaldas upju sateka nebija nejauša vieta; tā bija stratēģisks punkts senajā latgaļu novadā Tālava (Tholowa).
Celīšu Pilskalns
Arheoloģiskā un vēsturiskā analīze identificē Vijas-Kamaldas sateku kā Celīšu pilskalna (Vijciema Celītkalns jeb Celīškalns) atrašanās vietu. Tas nebija tikai ģeogrāfisks veidojums, bet nocietinātas apmetnes vieta, kas datējama ar vēlo dzelzs laikmetu.
Vēstures tekstos aprakstīta nocietināta apmetne (villa apud Viwam fluvium — “ciems pie Vijas upes”), kas atradās šajā vietā.
Stratēģiskā Izolācija
Apmetne atradās “iegarenas augstienes austrumu galā”, pasargāta ar grēdām. Vēsturiskā analīze liecina, ka šī apmetne pie Kamaldas “nebija tieši savienota ar nozīmīgiem satiksmes ceļiem”.
- gadsimta Livonijas krusta karu kontekstā šī izolācija, iespējams, bija izdzīvošanas mehānisms. Kamēr lielās pilis Cēsīs vai Valmierā bija primārie Zobenbrāļu ordeņa mērķi, mazākās, nomaļākās apmetnes augšup pa pietekām kā Kamalda varēja izvairīties no tiešiem militārajiem triecieniem.
Trikātas Saikne
Neskatoties uz izolāciju, apmetne bija integrēta Tālavas polītijā. Ceļš no Celīšu paugura veda tieši uz Trikātu, kas bija varenā latgaļu vecākā Tālivaldis (Thalibaldus de Tolowa) rezidence.
Trikāta bija administratīvais centrs, un Kamaldas ielejas iedzīvotāji maksāja nodevas un meklēja patvērumu Tālivalža pilskalnā uzbrukumu laikā.
Tirdzniecības Ceļš uz Tērbatu
Kamaldas ieleja atradās arī uz sekundāras loģistikas artērijas, kas savienoja latgaļu zemes ar igauņu apgabaliem. Vēsturiskā rekonstrukcija norāda, ka ceļš no Celīšu paugura turpinājās gar Trikātu uz Tērbatas (Tartu) cietoksni pie Emajegi (Emajõgi — “Ūdeņu Māte”) upes igauņu zemēs.
Tas novieto Kamaldiņu senčus robežzonas teritorijā — kultūras un valodas saskarsmes vietā starp latgaļu (baltu) un Ugandi (somugru/igauņu) sfērām.
Vēsturiskais Secinājums
Kad Livonijas ordenis 1224. gadā konsolidēja kontroli pār Tālavu, šīs nocietinātās apmetnes tika nojauktas vai pārvērstas feodālās muižās un zemnieku saimniecībās. Apdzīvotības nepārtrauktība šajā konkrētajā ielejā ir pavediens, kas saista dzelzs laikmeta Celīšu paugura aizstāvjus ar mūsdienu uzvārda nesējiem.